"Lohiem lohu problēmas" ir ļoti skaists koncepts, taču, parasti, lohu problēmas ir arī visiem apkārtējiem, un tie kas šīs lohu problēmas atrisina, reti ir paši lohi.

Amizanti - šobrīd pie mana FB ieraksta var sekot diskusijai starp mani un Zemkopības ministru Armandu Krauzi. Šādas sarunas par datos balstītiem lēmumiem mežu politikā mums ir bijušas daudzās slēgtās sēdēs. Manuprāt, vērtīgi, ka ar tām var iepazīties arī publiski. www.facebook.com/edmunds.cepu...

Klikšķis starp "negribu strādāt, ienīstu rītus, man lūdzu kofeīnu vēnā, māsiņ" un "mīlu darbu, viss forši, gribu vēl" ir viena forša saruna ar klientu. Ja ļoti nepaveicas, diena būs pusē, kad foršais klients atnāk, un viss jau mļeh. Šodien viss vienos foršos klientos un pastāvīgajos, un es dejoju

Sēžu un priecājos par to, ka iegāju dušā, bez problēmām. Vienkārša 25 min duša, bez visas tās čerņas galvā, kas dušā parasti notiek. Bez derealizācijas, trauksmes, impulsiem, uzmācīgām domām vai pretīgām halucinācijām un delūzijām. Tā notiek ļoti reti - dažas reizes gadā. Un par to arī priecājos.

Ofija: *divu darba dienu laikā apēd 1.5 maltīti* Arī Ofija: Kāpēc es šodien ne ar ko netieku galā, psihoju un dusmojos?

Sākām ar partneri, viens otram atskaitīties par to kas, cik daudz izdzerts. Liek piedomāt, pabakstīt, atcerēties.

Šis ir tavs atgādinājums padzerties ūdeni.

Kāds var pask kādēļ miskastes ir jāizved 8am, sestdienā? Ja atbilde būs kaut kas par satiksmi, es kaušos.

OTD in 1975 USSR signed Helsinki Accords promising to respect borders & let countries join what orgs like they want. As we, the self declared successor state, have *always* followed this, you can trust over a peace deal with Ukraine now.

Pēdējā laikā, bieži runāju par sliekšņu, durvju un vārtu nozīmi latviešu mitoloģijā. Izskatās, ka arī mentālās nekārtības ir klausījušās. Uznāca derealizācija, kurā tā kā sapratu, kas, kur un kāpēc esmu, tā kā ne, bet nu, daudz apjukuma. Izgāju cauri durvīm, un viss, esmu atpakaļ, galva skaidra.

Šausmīgi kavēju, izsaucu taksi, lietus, dārgi, ilgi, šausmīgi uztraucos. Uzrakstīju priekšniekam, jau no takša, ka vaaaarbūt kavēšu. Priekšnieks atgādināja, ka man ir brīvs.

Šodien manā kafejnīcā strādā kaut kāda briesmīga barista. Trauki izlietnē, kafijas dzirnaviņas nav papildinātas, sulu spiede nemazgāta. Reāli traucē strādāt ar cilvēkiem. Jā, es šodien strādāju viena, kāpēc tu tā prasi?

Viena no lielajām nelaimēm ar strādāšanu kafejnīcā ir no rīta liet kādam 50/50 upeņu balzāmu un espresso, un pie sevis klusi čīkstēt "bet es arīīī gribūūūūū".

Šorīt modinātāju atliku tik ilgi, ka nepaspēju kafiju. Tramvajā atklāju, ka jaciņa uzvilkta uz otru pusi, pie darba durvīm, ka šorti. Gaidu, kas būs nākamais brīnums.

Sēdēju, aižmiegtām acīm mēģināju uzrakstīt dikti tuvam cilvēkam "satiekamies?" ziņu, stresoju, laboju, mļeh. Tikmēr ienāk klients - īgns, #visslikti, "Kāpēc vegāns?" Laimīga pielecu kājās, pačaloju, smaidu, cilvēks aiziet laimīgs. Un tā vienmēr - jo tuvāks cilvēks, jo grūtāk runāt, vairāk iestrēgstu

Tēze, ka politisko ziņu nogurumu veicina nemitīgu baiļu sēšana, manuprāt, ir nozīmīga. Lūk, dažas latvju baiļu sēšanas tēmas: klimata muļķību dēļ biznesi vairs nevarēs strādāt; atnāks migranti un uzcels mošeju; špidrilkas Rīgā negrib dzemdēt un mēs izmirsim.

my new ai device will sit in a beer garden that backs onto a small river and drink three to five pints on a sunny late summer afternoon for you, leaving you free for more meetings and business calls

No rīta, rīstoties, cīnījos ar bērnu biezenīša paciņu, lai varētu iedzert zāles. Stundu pēc pamošanās, kritiskās funkcijas knapi piekurbulētas. Klausījos pagalma skaņās, un sapratu, ka varētu būt daudz sliktāk - man nav mašīnas. Būšana gana nomodā, lai brauktu ar mašīnu no rīta, izklausās pēc elles.

Jā, sveiki, es centīšos te nelikt daudz latte art, bet es ieraudzīju, ko izdarīju un noelsos.

Parādījies pilnīgi jauns panikas lēkmes paveids. Līdz šim bija divi, bet jau otro reizi smadzenes aizpeld kosmosā un ķermenis paliek tepat, nekontrolējams, pārliecināts, ka tūlīt nāve. Ja ar iepriekšējiem sapratu, kā tikt galā,kā caur tiem komunicēt, tad šis ir pilnīga elle.

Saņēmu ziņu ka interneta draudzenei izbeigta dzīvības uzturēšana. ASV. Teksasa. Negribēta grūtniecība, neizdevies pašnāvības mēģinājums, maza iespēja atkopties līdz funkcionējošai, un ģimenes parādi astronomiski. Ja nāk tumšas domas, atceraties, ka var neizdoties. Un nepieļaujiet aborta aizliegšanu.

Draudzene atnāca pēc kafijas, painteresējās kā esmu zaudējusi svaru, kura zāle, kāda diēta. Paskaidroju, ka visu laiku aizmirstu darbā paēst, un viņa man agresīvi un dusmīgi pasūtīja ēdienu. Amgery mom friend.

Cilvēkiem, kuriem šķiet, ka skaļi trokšņot 22:00-8:00, jo viņu personīgais labums ir svarīgāks par citu naktsmieru, varētu aizliegt turēt iekārtas, kas skaļākas par putekļsūcēju. Ieraksts tapis sadarbībā ar kaimiņu, kuram 6:45 bija jāsāk trimmerēt zāli.

Kultūrtelpā iespējams iegādāties lietotas grāmatas, kā arī apmeklēt koncertus, darbnīcas, lasījumus, izstādes un dažādus pasākumus.

Dzīvē ir visādas unikālas pieredzes, un te ir daudz unikālu cilvēku. Kas ir tā lieta ko, tu esi, un, tavuprāt, neviens cits šī ieraksta lasītājs nav darījis?

Es gribētu, kaut cilvēki uzreiz teiktu, ja tualetē kaut kas nav kārtībā. Ļoti, ļoti, ļoti. Vienkāršs "Hei, tualetē ir x problēma". Tā lai nesanāk, ka barista ieiet, saprot ka ir slikti un domā, cik ilgi tā ir bijis. Vēl jo vairāk - lai nav tā, ka to pasaka tikai Google review.

Manā nesakārtojamajā mīļāko skaņdarbu sarakstā ir daudz dīvainas mūzikas. Tai skaitā: 1x 13min+ skaņdarbs 2x 20min+ skaņdarbi 1x 60min+ skaņdarbs 1x skaņdarbs 6 daļās 1x albums

Es vairākus gadus biju aizmirsusi, kā tas ir, ka vienkārši ir labi, nav krahu, nav mentālo nekārtību, nav fona šausmas un stress. Tā vienkārši nemēdza būt. Nu, varbūt uz svētkiem. Pēdējos mēnešos, tā ir noticis pārdesmit reižu, un tas vien liek gribēt priekā smieties.

Šorīt ir saulstaru rīts. Pamodos labā garastāvoklī, aizgāju pēc kafijas un brokastīm, un gribās dejot. Ir labi.

Panikas lēkmes pēdējā laikā, salīdzinoši, ir retas - pāris reizes mēnesī. Tomēr, posmi, kuros tās nāca katru dienu, ir ietekmējuši to, kā tās piedzīvoju. Ja drošā vidē jūtu, ka nāk, pasaku un gaidu tādā pašā mierā kā lietu vai ūdens uzvārīšanos. Vairs nav bail - tā vienkārši ir daļa manas dzīves

Maiņu darba spožums un posts. No vienas puses - ja vajag, var laicīgi saplānot un dabūt brīvu jebkad, salāgot ritmus, intensitāti. No otras puses - ja saslimsti tu, vai kolēģis, tas uzreiz ir haoss. Vairāki slimi kolēģi reizē ir elle. Saslimt maiņas vidū ir elle. Un, to īsti nevar novērst.

Ja jums šķiet, ka jūs saprotat, kas ir spīdzināšana, apdomājiet šo: Kafejnīcu veru vaļā vēl pusaizmigusi, galva nekurbulējas, viss kā pa vati. Pirms man izdevās pagatavot savu kafiju, man bija jāuztaisa 3 ne-kofeīna dzērieni, cilvēkiem acīm redzami labā garastāvoklī. Es gribēju kauties.

Pārslēdzos uz Tidal. Aiz ētikas, vēlmes lai māksliniekiem maksā, ilgām pēc īsta shuffle, un laba mūzikas kvalitāte arī ir forši. Kāpēc man neviens nepateica, cik masīva ir starpība starp Spotify un Tidal mūzikas kvalitāti? Klausāmies Oldfield, uz tās pašas tumbas-seniores, bet skan Labi.

Uztaisīju sev tik smuku flat white, ka vajadzēja atrādīt. Uz flat white ir grūti zīmēt, vēl jo vairāk, ar augu pienu, tādēļ, lūdzu, esiet pienācīgi sajūsmināti. *šis ir īstais brīdis, lai sajūsmā lauztu krēslus*

Pieturā sēž divi saules brāļi. Pretī nāk meitene - uz skatu 14-16, acīm redzami maziņa. Saules brāļi uzsauc preteklību. Uzrūcu "Vai tad uz sava vecuma nestāv, ja jāuzmācas nepilngadīgajām?". Protams, mani nolamāja, bet tam bija tāda "svaigi apliets ar ledus ūdeni" pieskaņa, ka silti palika.

Ir sliktas dienas, kurās uznākt nenormālām galvassāpēm un nelabumam. Un tad ir Dziesmu svētku noslēguma koncerta vakars, uz kuru mamma izcīnīja biļetes. Gribētos raudāt, bet ir sajūta, ka tas saplēstu galvu pušu.

Šodien prāts ir saliecies 9 likumos, lai ieskaidrotu, ka esmu stimulants, nekas man nekaiš, un vienkārši izliekos, jo nemāku dzīvot. Apmainīju ārstus, stāstu pasakas, tā ir tikai dzīva iztēle un slinkums. Tās mēmās šausmas, kas liek sastingt ir normālas, tikai nemāku tikt galā. Vienkārši tizla.

Atausa atmiņā, ka mamma stāstīja par ļoti lietainiem Deju Svētkiem, kuros bērni nevarēja izžāvēt savus tērpus, un pēc viena no lielajiem koncertiem, skatītāji ņēma dejotājus līdzi mājās, izžāvēt, izmazgāt tērpus. Tie varētu būt 90ie? Vai kādam ir informācija par šo?

Grīziņkalns tomēr ir nolaupījis manu sirdi

Dažreiz, domāju, ka visi tie jocīgie klienti ir manā galvā. Halucinācijas, pārāk asi ņemu, manifestēju, pati nezinu. Bet nē, parunāju ar kolēģiem, un katram ir kaut kādi "negaidīju, ka tik jokaini cilvēki eksistē" stāsti, un dienas kas ir nebeidzams prāta mežģis. Iepriecina tas, ka ar laiku pierod.

Šis cilvēks norija visus "man jau tā, pa īstam, nepienākas", "ko es, dienaszagle vēl valsti saukšu" un "nav jau tik traki", un dabūja invaliditātes asistentu. Cilvēks, kurš jau pilda šīs funkcijas (pieskata, lai varu pilnvērtīgi funkcionēt), par to saņems algu. Jo, pēc visa, visa, tomēr pienākas.

Pirmajā dienas daļā bija jāpieņem lēmumi no sērijas "Man brīvas ir 10 sekundes - mazgāt traukus, apēst vienu kumosu, padzerties ūdeni, papildināt ledusskapi? Kurš krahs ir tuvāks un lielāks?" Otrajā dienas daļā mēģinu saprast, kā paturēt smadzeņu funkcijas, sēžot bezdarbībā.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 6. jūlijā, Ogres estrādē notika leģendārais grupas “Pērkons” koncerts, ko iemūžinājis fotogrāfs Sergejs Akuraters. Ar koncerta fotogrāfijām piedāvājam iepazīties tematiskajā kolekcijā “Pērkona koncerts Ogrē”: ej.uz/perkogre

Šodien garastāvoklis tik labs, ka mūzika traucē strādāt - gribās dejot līdzi, un mēģinot precīzi liet sastāvdaļas, vai ar drošu roku putot pienu, tas neiet cauri.

Ejot cauri Grēcinieku tunelim, pārsvarā, es esmu cilvēks, kas steidzās uz darbu, bet, dažreiz gadās būt cilvēkam, kas citiem palīdz nenokavēt lidojumu, pasākumu, vai vienkārši ievieš skaidrību par to, kura izeja ir kura. Šodien, par to iedeva Šveices šokolādi.

Ja dzīve ir nebeidzams trauku kalns un veļas grozs, tas nozīmē, ka dzīve ir arī bezgalīgs mājās taisīts ēdiens un ērtas drēbes.

Es esmu melns kaķis, kuru interesē ēdiens un gulēt saulītē. Mans partneris ir zelta retrīvers, kuru interesē daba un pastaigas. Aiziet pastaigā uz kafejnīcu, caur zaļiem pagalmiem ir ideāla pēcpusdiena.

People stranded on a desert island will waste time making SOS signs out of clam shells instead of starting a successful business

Šodien bija dikti grūti, bet mana dzīve un pasaule ir pilna ar labiem cilvēkiem. Ja man būtu jāpasaka pateicības runa visiem cilvēkiem, kas palīdzēja tikt galā, man atņemtu mikrofonu. Daudz.

Bērns sacēla traci, tādēļ, ka mamma atteicās pirkt kūku, un pasūtīja kakao, par kuru brīdināju, ka tā top no tīra kakao, bez cukura, bērniem negaršo, varbūt pielikt sīrupu? Nē, nē, būs labi. Kakao tika aizmests pāri kafejnīcai, viss noliets, bērnu pasita padusē un aizgāja. Man trūkst lamuvārdu.