Kolēģe aiziet uz tualeti, pēc brīža sauc - cik skaists zirneklītis! Mēs ejam aplūkot. Tā nu kādu brīdi skatījāmies, kamēr zirneklītis apskaitās un nostājās kaujas pozā.

Manā birojā ir indikatorsugu kartītes, zvaguļu sēklu maisi un beigta vabole kancelejas lietu plauktiņā. Kas jums interesants?

Nu tad šodien šo var likt uz repeat open.spotify.com/track/1qbhhF...

Šī ir daudzkārša mala - dzelzceļa (pa labi), ceļa un meža. Tad nu arī tur viss auga un ziedēja - sākot no pīpenēm, raudenēm, ilzītēm, vizlīšiem, beidzot ar tumšsarkano un platlapu dzeguzeni.

Šodien pie poliklīnikas skaisti zied pulkstenīte un baltā madara, bet Āgenskalnā brīnišķīgas puķu dobes pie mājas, ielas pusē. Man ļoti patīk šīs pašu cilvēku veidotās dobes, kas nekad nav perfektas, bieži ir spontānas, bet ar raksturu. Labas apputeksnētājiem un atsvaidzina pilsētu. Forši.

Nopirku jauno sieviešu žurnālu, lai papētītu, kas jauns. Neesmu daudz lasījusi šo žanru pēdējā laikā, bet kāpēc jātaisa jauns žurnāls, kas ir gandrīz tāds pats kā citi? Struktūra identiska. Saturā - sakarīgs raksta par jaunības kultu un novecošanu, nākamie atvērumi - plastiskās operācijas.

Sestdiena Abavas ielejā man beidzot iedeva šajā vasarā līdz šim iztrūkušo - īsto madaru un mazo mārsilu, un arī iemācījos jaunu puķīti - norgalvīti. Kas pa gabalu izskatās pēc pēterpogas, bet ir maigāka un gaisīgāka.

Šodienas ziņas no Tamperes, kur dēls praksē - pilsētas pļavas!

Dēls Tamperē vasaras praksē, atsūtīja bildes no uzņemošās skolas teritorijas - decaying wood garden. Zina, kas mammai patīk :)

Birojā pa logu ielido kamene, mēģinām viņu izvadīt ārā, kolēģe pienāk aplūkot - ā, Bombus hypnorum.

Man jau ļoti patīk šīs izmaiņas! www.delfi.lv/193/politics...

Braucot no Madonas uz Sauleskalna pusi, bieži piestāju pie Aronas kalna. Tā nogāze, pakāje un apkaime ir pilna pļavas augiem. Katru gads cits augs paņem vadošo balsi korī, tāpēc vienmēr var ieraudzīt ko jaunu. Īstā madara šogad maz, bet toties ārstniecības ancītis zied, un mīlīgais tīruma āboliņš.

Madonā “pie skaitļotājiem” atstāta nepļauta maliņa, nezinu, ar nolūku vai bez, bet saziedējušas dzelzenes, baltās madaras, pēterpogas.

Man nav pašai savas pļavas, tikai tādas pļavīgas vietiņas laukos, kur mēģinam nopļaut ik pa laikam. Un šodien šī vieta man pasniedza šādu dāvanu! Baltijas dzegužpirkstīte varbūt arī ir visbiežāk sastopamā starp Latvijas orhidejām, bet tāpat šis ir tik negaidīti un skaisti.

Tikai tagad pirmo reizi braucu ar jauno vilcienu! Varētu pie tā pierast, un arī lētāk, nekā no Pārdaugavas uz centru ar tramvaju.

Un patiešām, katram, kas kaut kādā veidā ar pļavu saskaras, agrāk vai vēlāk rodas tuvākas attiecības ar dažiem augiem, ir savi mīlulīši. Manējo vidū stabili ir arī kalnu āboliņš (Trifolium montanum) - līdzīgs baltajam, bet ar tādu spurainu, enerģisku galviņu un grafisku eleganci.

Mans mīļākais pļavas augs ir vizulis - Briza media, tas ir tas ar smalkajām sirdsveida skariņām, kas pļavā vizuļo un trīsuļo. Bet šogad es to nemaz vēl neesmu satikusi, tikai šeit - mazajā pļavas demo gabaliņā, ko kolēģes bija sagatavojušas Lampai. Tur līdzās arī lielziedu vīgrieze, pīpene un citas.

Šīs vasaras lielākais pasākums visiem, kam interesē pļavas un daba! Un piesekojiet @latvijasdabasfonds.bsky.social :)

Vasaras mājas pagalms. Te parasti bija mauriņš, bet šogad nav nopļauts. Saziedējušas madaras, pelašķi, smildziņas. Nav ar nodomu “atlaists”, tiks pļauts, bet jauki pavērot, kādi augi izlien ārā.

Parasta ielas mala manā rajonā, parasts rīts un pēterpoga, kas sadarbojas ar kādu apputeksnētaju.

Man tomēr pietrūkst komunikācijas “mikroblogu” platformās, piemēram, vēlēšanu nakts bez tām tāda nekāda. Iesakiet, kam te sasekot, lai būtu interesanti!

Lai arī man ir dzīvē necerēti paveicies ar vecāku kolektīviem (pašreizējā mēs visi vairāk esam kā Maliks un Aizupe), ļoti izbaudīju “Vecāku sapulci”, kārtīgi izsmējos. Ne-jēli smieklīgi, brīžiem aizkustinoši, lieliski visi varoņi, īpaši patika raustīgais Pēteris online un tētis, kurš sāka skrūvēt.

Mana pirmā reize, piedaloties raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, protams, nedaudz ironiski, ka tieši raidījumā par auto (tie, kas mani pazīst, zina, cik man ļoti attālinātas attiecības ar auto). Taču transportam ir ļoti liela nozīme ilgtspējas sasniegšanai. www.lsm.lv/raksts/zinas...

Un kā Bluesky iet ar kaķu bildēm?

Bet kā lai tagad saka - blūskajot? Reblūskajot?

Maija 7. klases literatūrā mācās par latviešu rakstnieku grāmatām par bērnību, stāsta man - Jānis Akuraters, Verga zēna vasara. Izsmējos, bet tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc viņiem jāmācās rakstnieku vārdi un grāmatu nosaukumi bez konteksta.

Spānijas plūdi - viena mācība pēc otras klimata pārmaiņu “grāmatā”. Tagad Spānijā - apmaksāta prombūtne klimata dēļ. Četras dienas gadā. Tātad - arī jauni izdevumi valstij. www.theguardian.com/world/2024/n...

Mana mīļākā atmiņa par jubilāru Andri Keišu. JRT mazajā zāle bija izrāde, kurā Keišs un Āboliņš spēlēja mīļāko un vīru. Keišs izrāde ar dāmu spēlē tenisu, bumbiņa aizmūk un tieši pie manis, es noķeru - būs suvenīrs! Bet Keišs, turpinot izrādes tekstu ar žestu vēršas pie manis, prasot atdot >>>

Es jums teikšu - ziema un tumsa ir valdzinošas un skaistas, bet nu tomēr arī paņem spēkus. Un liek ēst šokolādi.

Šodien ar studentiem apspriedām individuālas prakses ilgtspējai. Uz jautājumu - vai jūs būtu gatavi samazināt siltumu dzīvojamās telpās, atskanēja pārliecinošs NĒ no sievietēm. Jo sievietes ir salīgākas!

Vīratēvam jubileja, izņēmām pasūtīto kūku ar uzrakstu Jurim-80. Kūkas cepējs nokomentē, ka tagad Juri vairs nav modē, neviens nepasūta Juriem kūkas. Un tad iedomājos, patiešām, nezinu nevienu mazu Jurīti.

Kad mans vecākais dēls gāja skolā (līdz 9. klasei), es vienmēr uz viņa dzimšanas dienām (jo jānes cienasts) un skolas pasākumiem cepu brauniju. Tagad viņš augstskolā, bet šodien man viņa tā laika klasesbiedrene palūdza braunija recepti, jo tas ir vislabākais braunijs, ko viņa ēdusi.

Savādi, bet nevaru saņemties sākt rakstīt šeit. Tviterī sāku kā anonīma mamma un laika gaitā pārgāju uz vides un klimata tēmu apspriešanu un jociņiem par savu ģimenes dzīvi un ikdienu. Gribētu turpināt ar jociņiem, bet arvien mazāk to mūsu pasaulē.